Bērniņa piedzimšana ir nozīmīgs un īpašs laiks ikvienam no ģimenes locekļiem. Piedzmšana ir daļa no bērna attīstības posma. Bērna attīstība, īpaši pirmajā dzīves gadā, ir ļoti strauja. Vecāki to acīmredzami var novērot tieši fiziskā dimensijā – zīdainim pieaug svars, ir pamanāmas garuma izmaiņas, kas paredz ar vien jaunu apģērbu sagādi. Tā pat varam pamanīt, ka zīdaiņa kustības attīstās – jaundzimušais guļ un kustības ir nedaudz, līdz pat laikam, kad bērniņš spēj velties un pat staigāt. Līdz ar fizisko attīstību paralēli notiek arī bērna emocionālā attīstība. Tieši pirmās attiecības, kuras bērns veido ar savu aprūpētāju, ir svarīgs pamats tam, kā šī emocionālā attīstība notiks.
Piesaiste ir īpaša emocionāla saikne starp bērnu un aprūpētāju. Tieši bērnības pieredze ir tā, kas veido svarīgo pamatu tam, kā augošā personība veidosies un attiecīgi veidos turpmākās savas dzīves attiecības ar saviem līdzcilvēkiem. Katram bērniņam ienākot pasaulē ir nepieciešamība pēc aprūpes. Tas ir vitāli svarīgs faktors, kas nepieciešams bērna izdzīvošanai – vērīgs un pieejams pieaugušais, kurš parūpēsies, lai bērns būtu siltumā, drošībā, paēdis, sniegs savu mīlestību, rūpes un gādību samīļojot, nomierinot un pieglaužot sev klāt. Tieši atsaucīgs un pieejams pieaugušais ir tas, kas ar savu rīcību un darbībām spēj nodrošināt bērna vajadzību apmierināšanu. Tas, vai šīs pamat-vajadzības tiek apmierinātas, vai nē, cik ilgi un vai bērnam ir nepieciešams dot signālu par savām vajadzībām pieaugušajam un vai pieaugušais spēj atsaukties uz to būs noteicošais faktors šīs emocionālās saiknes veidošanās procesā.
Pieskārieniem ir nozīme! Svarīga loma piesaistes veidošanās procesā ir tieši fiziskajam kontaktam. Zīdainis vēl neprot runāt, neprot izteikt, ko vēlas, kas viņu satrauc, kas nomāc, iespējams arī- kas sāp un kas nepatīk. Savā veidā balss un raudāšana ir viens no bērnam pieejamajiem elements, kas var nodrošināt saziņu ar citiem apkārtējiem.
Tieši pirmajos dzīves gados ārkārtīgi svarīga bērnam ir tieši sensorā pieredze, jo caur to bērnam veidojas visa uztvere par pasauli. Pieskārieni un fiziskais kontakts ir viens no ‘’valodas’’ jeb saziņas veidiem, kas bērnam ir saprotami šajā attīstības stadijā. Tieši caur glāstiem, samīļošanu, zīdaiņa ņemšanu rokās tiek nodrošināta drošības sajūta. Sabiedrībā joprojām virmo pārliecība, ka zīdaiņa pārlieku bieža ņemšana rokās izlutina un pieradina bērnu, kas, savukārt, nedod iespēju iemācīties nomierināties un tikt ar sevi galā pašam. Tomēr atcerēsimies, ka jaundzimušajam nav iedzimtas prasmes sevi nomierināt- viņš vienkārši nezin, kā tas ir izdarāms! Tā pat arī zīdainis nevar pastāstīt par to, kas tad īsti ir iemesls, kāpēc viņš raud. Ignorējot bērna vajadzību un nepievēršoties tai, dziļi zemapziņā bērnam stiprinās pārliecība, ka savas patiesās emocijas ir jāapspiež. Nespēja tikt vienam ar tām galā padara šīs emocijas par grūtām. Bez atbalsta, ko varētu sniegt pieaugušais, veidojas priekšstats par pasauli gluži kā greizajos spoguļos- lai nebūtu jāsaskarās ar šīm grūtām, šķietami nepārvaramām emocijām, bērnā stiprinās tendence no tām izvairīties. Tas strādā kā aizsardzības mehānisms, jo savā veidā jaunā psihe cenšas sevi pasargāt- ar pašas spēkiem, kā vien var!
Mēs nevaram sagaidīt no zīdaiņa, ka viņš sapratīs un spēs pats sevi nomierināt, pārstāt raudāt, vai arī vienkārši iemigt. Tieši tāpat, kā bērnam vēlāk mācām tādas pamatprasmes, kā turēt rokās karoti, pašam ēst, uzvilkt savus apavus, tieši tāpat vecākiem ir jāierāda, kā var nomierināties. Šeit svarīgi atcerēties- jāierāda ar piemēru! Patiesībā, pieaugušajam ir jāstrādā kā zibensnovedējam- spriedzes situācijās jābūt klātesošam un atsaucīgam, lai caur drošības izjūtu bērns spēj augt un iepazīt pasauli, kurā ir tik daudz kā nezināma un jauna!
Bērni, kuri piedzīvo pārliecību, ka pieaugušais ir pieejams un atsaucīgs, izjūt mazāk bailes. Visas bērna attīstības un pieaugšanas galvenais mērķis ir nobriedusi, neatkarīga personība, kura ir spējīga pati sevi aprūpēt. Vecāki ir tie cilvēki, kas bērnam palīdz sasniegt šo attīstības stadiju un piedzīvot sajūtu: ‘Es spēju to paveikt pats!’. Pieaugušais šajā dzīves ceļā ir palīgs un atbalsts bērnam, jo rāda – kā to var izdarīt. Šeit svarīga loma ir uzticībai, kas ir pamatā starp bērnu un pieaugušo. Bez uzticības katrs nākamais dzīves izaicinājums šķitīs baiļu un raižu pilns. Sniedzot bērnam atbalstu, palīdzot un esot klāt, kad tas ir nepieciešams, nodrošinot bērna vajadzības – tikai šādā veidā uzticība var izveidoties.
Zīdaiņa pirmos dzīves mēnešus mamma ir tā persona, ar kuru mazulis nereti veido visciešāko kontaktu. Tīri fiziskā veidā – mamma zīdainim visbiežāk atrodas vistuvāk klāt aprūpējot, zīdot, nodrošinot bērnam nepieciešamo drošību un rūpējoties par viņu. Tomēr ārkārtīgi svarīga ir arī tēta loma piesaistes veidošanās procesā. Arī tētim ir tik pat svarīgi būt bērniņam līdzās, rūpēties, ņemt rokās, nomierināt, kad tas ir nepieciešams. Patiesībā, tētis var sniegt svarīgu ieguldījumu ar savu palīdzību. Jaunajai māmiņai nepieciešams atbalsts pēcdzemdību periodā, kad svarīgi neaizmirst par resursu atjaunošanos. Jaunais tētis izrādot atsaucību, sniedzot savu klātbūtni, palīdzību un iejūtību var stiprināt arī māmiņu, piemēram, dodoties pastaigā ar mazuli ārā, ļaujot mammai netraucēti atpūsties. Šādā veidā abi vecāki var mācīties, kā būt labi un sadarbīgi partneri viens otram. Bet tētim, savukārt, šis ir lielisks laiks, kad stiprināt savu saikni ar mazuli.
Vispārizplatītās piesaistes forma iedalās drošajā un nedrošajā piesaistē. Drošais piesaistes veids veidojās vecākiem atsaucīgi reaģējot uz bērna vajadzībām. Tas nozīmē, ka pieaugušais ir kontaktā ar savu bērnu – dzirdot bērnu raudam, pievēršās un mēģina saprast, kas ir šīs raudāšanas cēlonis, izrāda savu prieku – smaida bērnam, samīļo, ņem rokās, runā ar bērnu (jā, arī ar zīdaini!). Drošo piesaisti veicina vecāku iesaistīšanās un būšana kopā ar savu bērnu, starpcitu, arī spēlēšanās kopā ar bērnu. Spēlējoties kopā, vecāki sniedz savu uzmanību bērnam. Arī šis ir svarīgs un nozīmīgs piesaistes veicinātājs.
Nedrošā piesaistes forma nozīmē pretēju pieeju iepriekš aprakstītajam. Vecāki nav spējīgi būt kontaktā ar bērnu, agrīnā vecumā aprūpe var būt nekonsekventa – pieaugušā attieksme pret bērna vajadzībām ir neizprotama. Nav skaidrs, kad pieaugušais reaģēs bērna vēlmēm, kad, savukārt, nē. Piemēram, vecāks ignorē bērna raudāšanu, savā ziņā liekot bērnam pašam nomierināties, bet situācijās, kad bērns neraud, ir atsaucīgs pret bērnu.
Bērnam, kurš piedzīvo fizisku, verbālu, emocionālu, seksuālu vardarbību no piesaistes personas puses, var attīstīties nedrošs piesaistes veids. Tā pat arī bērns, kurš ir redzējis, ka piesaistes persona izdara vardarbīgu darbību pret kādu citu. Šādā situācija trauma ir centrālais elements, kas veido saikni starp bērnu un aprūpētāju, kas nozīmē, ka nav iespējams uzticēties primārajam aprūpes cilvēkam – savam vecākam.
