Ir pienācis laiks parunāt par pāru attiecībām ģimenē – atklāti un tieši. Šī tēma ir (un būs) pati populārākā psihoterapijā, un ne tikai psihoterapijā.
Cilvēki pārsvarā nāk uz terapiju tieši ar šāda tipa pieprasījumiem: palīdziet man sakārtot partner-attiecības! Palīdziet man saprast, kas starp mums nedarbojas? Kāpēc es jūtos tik slikti esot attiecībās ar otru? Kā likt mainīties otram, lai attiecības uzlabotos? Kas ar mums diviem ir noticis pēc bērniņa piedzimšanas? Šķiet es gribu šķirties – jo otrs mani vairāk neapmierina; ne seksuāli, ne emocionāli! Sievai viss, kas interesē ir bērns, un man viņa vairāk nepievērš uzmanību! Mums vairāk nav seksa! Mēs nemitīgi strīdamies un nespējam mierīgi sarunāties, kopš mūsu starpā ienācis bērns! Es krāpju savu sievu, jo viņa pret mani ir vēsa un nemitīgi mani kritizē! Es krāpju savu vīru, jo mūsu starpā jau sen vairāk nav emocionālās saiknes un viņš nesaprot, ka man tā ir vajadzīga!
Pieprasījumi, ar kuriem cilvēki atnāk uz konsultāciju skan dažādi. Taču 90% gadījumu ir sūdzības, kuras saistītas ar partner-attiecībām. Un ne bez iemesla! Es piekrītu, ka veidot veselīgas partner-attiecības, spēt pielāgoties visām dzīves pārmaiņām, sastapties ar grūtībām kopā – kā komandai, un spēt pēc tā visa vēl palikt kopā, ir nežēlīgi grūti. Un galu galā, agrāk cilvēki nekad nav dzīvojuši tik ilgi kopā, kā mūsdienās. Šobrīd dzīves ilgums ir krietni palielinājies salīdzinot ar mūsu senčiem, trīs paaudzes atpakaļ. Agrākos laikos cilvēki dzīvoja līdz 40/50 gadiem un tā bija norma. Kāds aizgāja no dzīves arī ātrāk, līdz ar to pāris kopā dzīvoja maksimums 20 gadus. Šobrīd mēs runājam par ilgstošām attiecībām, kas ilgst 40/50 gadus. Un tas ir 2x/3x ilgāk kā agrāk! Tas ir kā nodzīvot veselas divas vai trīs ilgstošas laulības ar vienu partneri.
Mūsdienās nodzīvot kopā visu mūžu šķiet gandrīz neiespējama misija, tomēr tik daudzi to uzskata par pareizo veidu kā dzīvot… Pēc visa augstāk minētā nešķiet vairāk tik traki, ka cilvēki šķiras pēc 20 gadu kopdzīves un veido jaunu ģimeni, jo laiks vienai laulībai bieži tiek izsmelts un rodas vēlme pēc nākošās.
Jebkurā gadījumā mēs katrs esam ļoti dažādi, arī pāru attiecības veidojam dažādi – ieviešot sev ērtu veidu kā kopā dzīvot. Un nepastāv jau tikai viena norma vai pareizs veids, kā veidot ģimeni. Es noteikti esmu pret stingriem noteikumiem un novecojušām pārliecībām (vai stigmām) šajā jautājumā. Es neuzskatu, ka sievietei obligāti būtu jābūt tai, kas paliek mājās rūpēties par bērniem, saimnieko pa māju, gatavo vakariņas ģimenei un, iespējams, laika gaitā sevi upurē ģimenes dēļ. Savukārt vīrietim – tam, kas to vien dara kā domā par ģimenes ienākumiem, dienas un naktis pavadot darbā. Tā iespējams dzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki. Un noteikti ir ģimenes, kurām šis modelis ļoti labi strādā vēl joprojām. Un tas ir forši! Bet tas nav vienīgais veids. Pats svarīgākais, lai abiem partneriem tas apmierina – tas ir pats galvenais indikators attiecību modelim.
Laiki strauji mainās, arī vajadzības katram no mums ir ļoti mainīgas. Es esmu par to, lai katra jaunā ģimene kopā sanākot var atklāti izrunāt daudzus un dažādus ikdienas jautājumus, no kuriem sastāv viņu kopdzīve. Piemēram, cikos iesim gulēt? ko ēdīsim brokastīs? vai gatavosim vakariņas kopā, vai ēdīsim ārpus mājas? vai tu vēlies bērnus? vai šobrīd koncentrēsimies katrs uz savu karjeru, vai labāk sākumā domāsim par bērniem un darbam veltīsim dzīves otru daļu? kā mēs bērnus audzināsim? vai es gribēšu būt mamma? kas paliks ar bērnu mājās līdz viņa trīs gadu vecumam, vai arī sūtīsim dārziņā jau no gada pusotra vecuma? kā mēs tērēsim savu algu? vai mums būs kopīgs budžets, vai sadalīsim maksājumus uz pusēm? cik svarīgs man un tev ir sekss? ko darīsim brīžos, kad saskarsimies ar grūtībām – kāds būs mūsu rīcības plāns? vai tu visu brīvo laiku vēlēsies pavadīt kopā, vai norunāsim konkrētus laikus, ko varam pavadīt vienatnē? kurš izmantos dekrēta atvaļinājumu? kā rīkosimies, kad bērni slimos? Cik gan daudz dažādu jautājumu pāri skar, kad tie nolēmuši veidot ģimeni! Pat pirms bērnu piedzimšanas pietiek daudz dažādu situāciju, kas ir jārisina un kas prasa abu līdzvērtīgu iesaisti.
Šajā rakstā es ļoti vēlos parunāt par pirmo nopietno attiecību krīzi, kas skar tos pārus, kuru starpā ienāk bērniņš. Un atkārtojas ar katru nākamo bērnu – ne tik spēcīgi kā pirmo reizi, bet atkārtojas. Un šķiet tā bija pirmā reize, kad vispār abi pieļāvām domu par attiecību šķiršanu, lai arī skaļi par to nerunājām. Gribas sev un otram pateikt paldies, ka tomēr nepadevāmies un kopīgi meklējām palīdzību, neilgi pēc krīzes sākuma. Ne tikai informatīvu, bet arī psiholoģisku atbalstu pie speciālistiem.
Bet sākumā man gribētos jums pastāstīt, kādas ir vajadzības vienam no otra. Līdz ar to jums būs vieglāk saprast – kāpēc šī krīze rodas, un kur meklēt risinājumus? Pavisam vēl ne tik senā pagātnē, mūsu senči laulības noslēdza pavisam citu iemeslu dēļ, nekā mēs to daram šodien. Esot kopā, diviem cilvēkiem bija lielākas iespējas izdzīvot, kopā bija vieglāk uzaudzināt bērnus, bija lielākas iespējas, ka bērni izdzīvos, un par viņiem kāds parūpēsies. Cilvēki precējās finansiālu, ekonomisku iemeslu dēļ; precējās, lai mājās sieviete parūpētos par saimniecību, bet vīrietis par “mamutu nešanu” uz mājām – līdz ar to prasības pret partneri bija citādākas, nekā šodien. Man pat gribētos teikt, prasības bija krietni zemākas – pietika vienam otru fiziski neietekmēt, daudz maz normāli izturēties vienam pret otru, mājās nest algu (mamutu), parūpēties par drošību mājokļa ziņā, par ēdienu un siltumu.
Šobrīd cilvēki veido attiecības psiholoģisku iemeslu dēļ, viņu vajadzības ir mainījušās, gaidas arī. Mūsdienās sievietes var parūpēties par sevi finansiāli un nav nepieciešams vīrietis blakus, lai būtu drošībā. Tāpat vairāk nav vajadzīgs vīrietis, lai paliktu stāvoklī, uzaudzinātu bērnu. Viņa to visu var viena, ar spermas donoru un auklīšu palīdzību. Arī vīrietis pilnībā spēj parūpēties par sevi – viņam nav jāmāk rūpēties par savu mājokli, jo ir pieejami dažādi pakalpojumi, kas to izdarīs viņa vietā (apkopēja, ēdienu piegāde, restorāni, utt.); arī, lai nodarbotos ar seksu, nav vajadzīga patstāvīga partnere. Tātad uz šī fona redzams, ka tās vajadzības, kādas ir bijušas mūsu senčiem, ir pilnībā mainījušās. Tas, ko šobrīd mēs viens no otra sagaidām – psiholoģisku vajadzību apmierināšana. Mēs vēlamies no partnera saņemt pieņemšanu, sapratni, atbalstu, mīlestību, tuvību, cieņu, iedrošinājumu. Mēs vēlamies justies droši blakus otram, just pārliecību, ka mūs nepametīs, vēlamies just pārliecību, ka es varu būt pats attiecībās un otrs nekur nepazudīs – veidot drošo piesaisti.
Ja partneri ilgstoši nesaņem no otra šo vajadzību apmierināšanu – viņi izjūt sāpes, aizvainojumu, atraidījumu, vientulību, vilšanos un vēl citas nepatīkamas sajūtas. Sajūtas, kas gadiem krājoties, pārvēršās par milzīgu spriedzi, par sienu pāra starpā, kas neļauj vienam pie otra nonākt tuvāk. Var rasties neuzticība otram, krāpšana, attiecības izbeigtas… Nevienam no partneriem vairāk nav spēka censties, kaut ko darīt lietas labā. Var rasties pārliecība, ka attiecības nav domātas priekš tevis, tās ir kā slogs.
Šādi attiecības tiek bojātas, ir konstanta neapmierinātība ar otru, otrs šķiet visu problēmu cēlonis. Bet tā nemaz nav – tā tikai izskatās no ārpuses. Ziniet, kāds ir galvenais iemesls šai neapmierinātībai? Mēs katrs sevi ļoti maz pazīstam, mēs nezinām par savām iekšējām psiholoģiskajām vajadzībām (vajadzība pēc piesaistes, siltām/drošām attiecībām, vajadzība pēc autonomijas, vajadzība sevi realizēt, utt.). Kāda ir mana pagātnes bagāža – vai mamma bērnībā bija silta un pieņemoša, vai tieši otrādi – auksta un noraidoša? vai tēvs mēdza izrādīt pieķeršanos, vai noslēdzās un eksistēja tikai fiziski? vai skolas laiks un pirmā mīlestība ir patīkamas atmiņas, vai tieši otrādi – sirdssāpes un vilšanās? Skats uz sevi tiek izkropļots, kas rezultējas sevis nīšanā un vēl simtiem piemēros.
Mēs bieži neapzinamies, kas ar mums pašiem notiek. Šādā gadījumā vienīgais, ko ievērojam – otrs cilvēks. Partnerī kā spoguļa attēlā, redzam paši sevi, savus ievainojumus. Tikai mums pašiem par to nav ne jausmas! Jo kamēr mēs bijām vieni, dzīvojām savu dzīvi – daudzas neatrisinātas lietas/problēmas klusi snauda, bet partner-attiecības ir tieši tā vieta, kur tas viss pēkšņi liek par sevi manīt. Un ļoti spēcīgi! Pēkšņi sāk likties, ka otrs ir tikpat noraidošs un vēss kā mans tēvs; vai partnere to vien dara kā zāģē par it visu, tieši tāpat kā mana māte pusaudžu vecumā. Partneris pēkšņi aizrāvies ar alkohola lietošanu un ballītēm, tieši tāpat kā tēvs visu manu bērnību un es atkal iekrītu glābēja pozīcijā, kā to mēdza darīt mana māte. Es jūtu milzīgu vientulību un nespēju nevienam uzticēties, kaut arī man ir ģimene, sieva/vīrs un bērni. Lēnām slīgstu arvien dziļākā depresijā un dzīves jēgas zudumā. Atceros, ka tieši šo bezspēcību pazīstu jau kopš bērnības, kad jutu vienaldzību un emocionālu pamestību no savu vecāku puses.
Mums katram ir savs stāsts, savas atmiņas – gan patīkamas, gan tādas, kuras gribētos izdzēst no savas atmiņas! Šis viss, savienojumā ar ne līdz galam attīstītu prasmi runāt, konstruktīvi komunicēt par lietām, kas mūsos notiek, kas katram mums vajadzīgs, ko jūtam, vēlamies no otra, kā paši sev spējam palīdzēt, rada grūtības jebkuru sarežģītu dzīves situāciju kopīgai risināšanai un pārvarēšanai. Kad pienāk attiecību krīze, kas rodas pēc bērniņa ienākšanas ģimenē, rodas grūtības to iziet abiem kopā. Mēs zaudējam iespēju pārvarēt krīzi, kļūstot stiprākiem, tuvākiem un pieredzējušākiem. Jo katra krīze, kas tiek pārvarēta, mūs tikai satuvina; un mūsu attiecības kļūst emocionāli tuvākas un patīkamākas.
