Nezinu nevienu, kurš kādā vecāku būšanas posmā nebūtu pazīstams ar vecāku stresu. Tas šobrīd ir jauns termins, bet eksistē daudz ilgāk, kā mēs varētu domāt. Iesākšu ar to, ka paskaidrošu, ko tad vecāku stress nozīmē, un kā tas rodas? Lai beigās mēs katrs varētu nonākt līdz secinājumiem, kā sev palīdzēt, veicot šo īpašo darbu.
Vecāku stress ir termins, kurš psiholoģijā radies salīdzinoši nesen – pagājušā gadsimta 70-tie gadi. Ja agrāk problēmas ar bērnu, viņa uzvedību, mēdza uzlūkot nošķirti no vecākiem, ar kuriem bērns dzīvo kopā, tad mūsdienās ar bērnu saistītas situācijas vienmēr uzlūko ģimenes kontekstā. Bērns ir daļa no šī kopējā mehānisma (sistēmas), ko mēs saucam par ģimeni. Kā arī vecāks ir daļa no šī mehānisma, kopā veidojot vienu veselu sistēmu, kurai ir savas konkrētas īpašības un dzīves cikli.
Bieži mēs kā vecāki sastopamies ar dažādām grūtībām. Lai arī mūsdienās ir pieejamas tik daudz dažādas iespējas un ārējie resursi, kā atvieglot ikdienas dzīvi – arī ar bērnu audzināšanu saistītos pienākumus, piemēram, vecākiem ir pieejamas autiņbiksītes, gatavā pārtika bērniem, auklīšu un mājas uzkopšanas pakalpojumi, dažādu ekspertu konsultācijas, ērtākas pārvietošanās iespējas, internets informācijas iegūšanai, sociālie tīkli komunikācijai un vēl… Tomēr vecāku loma nereti mēdz būt iztukšojoša un smaga, it sevišķi, tiem, kuri ļoti atbildīgi uztver šīs lomas izpildi un cenšas būt pēc iespējas labāki vecāki saviem bērniem.
Vecāku stress ir jauns termins, kas arvien biežāk parādās psihoterapijas kabinetā. Arvien vairāk vecāki griežas pie speciālistiem pēc palīdzības ar jautājumiem bērnu audzināšanā un ar sevi pašu saistītām iekšējām un ārējām problēmām. Piemēram, jūtas iztukšoti, pārguruši un pat izdeguši, nespējot tikt galā ar ikdienas pienākumiem, kas ir saistīti ar bērniem. Man ir prieks, ka šī tendence meklēt palīdzību, nepalikt vieniem grūtā dzīves situācijā, kas arī mēdz būt pati bērnkopība, ir parādījusies. Tomēr redzu, ka ne visiem vecākiem ir viegli runāt par to, ko viņi jūt. Un es varu viņus saprast, jo mēs visi esam savu vecāku produkti, un viņi savulaik ļoti reti atļāvās parādīt citiem, cik patiesībā viņiem iekšēji mēdz būt smagi. Kad augām vairākumam no mums svarīgākais bija, kā ģimene izskatās no ārpuses, nevis tas, kas patiesi notiek iekšēji.
Vecāku stress rodas no pašas VECĀKU LOMAS:
- Vecākiem stresu rada lielās pārmaiņas, kuras notiek gan sevī, gan ikdienas dzīvē, gan pāru attiecībās, gan no jaunas atbildības. Jā, arī no daudzajiem pienākumiem, kas saistīti ar bērnu audzināšanu. Šis mazais cilvēciņš ir pilnībā atkarīgs no pieaugušā, un jo mazāks bērns, jo iekšējā spriedze vecākam ir lielāka. Nav iespējams paņemt atvaļinājumu, vai aizbraukt brīvdienās no vecāku lomas. Tas ir darbs 24 stundas diennaktī. Kurš gan cits darbs no mums vecākiem prasa vairāk kā šis? Ja no pienākumiem ir iespējams atpūsties, tad no šī tādas iespējas nav, kaut arī tik ļoti gribētos kādreiz paņemt pauzi un atkal sajust vairāk sevi un savas vajadzības. Sajust klusuma brīdi, kad neviens nerausta, nebļauj pie auss, nerīko histērijas, un padzert beidzot siltu, nevis jau atdzisušu kafiju, paskatoties mierīgi savu iemīļoto seriālu. Vai beidzot normāli parunāties ar partneri un pabeigt savu domu, nevis “pa galvu, pa kaklu” kaut ko izteikt otram, paralēli mierinot bērnu. Un šāda situācija pati par sevi jau ir izaicinājums. Neatkarīgi no tā, ar cik mierīgu vai nemierīgu temperamentu bērns ir piedzimis. Vai viņš naktī cieši guļ, vai tieši pretēji – cieš no kādiem neiroloģiskiem traucējumiem, kas rada grūtības bērnam gulēšanā un līdz ar to nopietni ietekmē arī paša vecāka spēju pietiekami izgulēties. Ja vecākam rodas hronisks miega bads, tas bieži vien rada haosu ikdienā, nespēju būt pacietīgam, veigli sadusmoties un sabļaut uz bērniem. Savukārt pēc tam sajusties vainīgam, sev pārmest, censties apņemties tā vairāk nekad nedarīt. Bet tas atkal tikai līdz nākošajai reizei. Kuram gan no mums šī situācija nav pazīstama? Tas viss tāpēc, ka miega bads tik daudz mums nodara pāri.
Tāpēc vecāks var piedzīvot pārgurumu vai pat izdegšanu, jo nav iespējams paņemt pauzi. Stress rodas no tā, ka bērns ir vēl pavisam maziņš un vecākiem ir daudz jautājumu par to, kā labāk rīkoties un ar bērnu būt kopā. It sevišķi, ja tas ir pirmais bērns ģimenē. Un visiem no mums jau gribas būt labiem vecākiem, vai ne?
Stress rodas arī, ja ģimenē ir divi vai vairāk mazi bērni ar mazu vecuma starpību, kas pastiprināti prasa no vecākiem uzmanību un rūpes. Stress rodas brīžos, kad bērns ir saslimis, vai viņam rodas kādas grūtības apmeklējot bērnudārzu vai skolu. Šīs visas situācijas ir pietiekami nopietnas un prasa resursus. Nemaz šobrīd neminot īpašus gadījumums, kā bērnus ar invaliditāti – kas prasa no vecākiem vēl vairāk rūpju.
- Stress rodas arī no augstajām prasībām pret sevi. It sevišķi, ja vecākam ir raksturīgs perfekcionisms un grūtības piedzīvot gandarījumu par jau izdarīto. Es labi pazīstu šīs sajūtas: vēlos būt par ideālu vecāku, vēlos dot bērnam to pašu labāko, vēlos viņam sniegt to, ko man nesniedza bērnībā, lai viņam nenākas piedzīvot tās nepatīkamās dzīves situācijas, kuras nācās piedzīvot man pašam. Tomēr, lai kā mēs censtos, būt par perfektu vecāku nav iespējams, vienmēr būs kādas situācijas, kuras vecāks nevarēs paredzēt, nokontrolēt, kurās viņš nezinās kā rīkoties, vai kuras atrisināt pat nav iespējams. Līdz ar to vecāks tikai cenšas, bet šo pilnību nesasniedz, kas nemaz nav vajadzīgs bērnu audzināšanā. Tāpēc gribētos jums iedot vienu svarīgu vārdu savienojumu, kurš varētu palīdzēt bērnkopības procesā: gana laba mamma, gana labs tētis. Jā, būt par gana labu vecāku, ir pietiekami. Nav jābūt perfektam!
Atceries: jo prasības augstākas, jo vairāk resursi tiek patērēti, lai tās tiktu sasniegtas. Un mūsdienu vecāki saprot, cik svarīgi ir ieguldīt bērnā – tā ir ļoti svarīga investīcija. Sniegt savu laiku, spēku, domas un uzmanību. Vecākiem pašiem gribas būt par labiem vecākiem, tā ir svarīga identitātes daļa.
- Vecāku pašu atmiņas un pieredze no bērnības (traumatiska pieredze), kas tiek aktivizēta bērnam piedzimstot. Vecāki bieži vien nāk uz konsultāciju pie manis kā pie psihopterapeita ar jautājumu par savu emocionālo stāvokli, kas pasliktinājies kļūstot par vecāku. Tajā skaitā arī pēcdzemdību depresija, kas var skart ne tikai sievietes, bet arī vīriešus.
Atmiņas, kuras sen jau aizmirstas par savu pieredzi bērnībā, ļoti spēcīgi ietekmē vecāka jušanos ikdienā, esot kopā ar savu bērnu. Neapzinātā līmenī tas viss, kas bijis jāpiedzīvo kopā ar saviem vecākiem jau no dzimšanas brīža pēkšņi atkal tiek pacelts no dziļumiem. Vecākam rodas dubults stress: ne tikai jauna situācija un emocijas par jauno vecāka lomu, bet arī uzdevums tikt galā ar emocijām un sen aizmirstām (visticamāk neatrisinātām, neizjustām) emocijām un sajūtām, kas rodas mijiedarbojoties ar bērnu.
Šīs spēcīgās jūtas vecākam var parādīties kā milzīga neiecietība, niknums, dusmas, panika, izmisums, bezspēcība, bezpalīdzība, nomāktība, tukšums, nespēja konteinerēt (uzņemt) bērna raudāšanu, spilgtas emocijas, histērijas – ir indikators tam, ka tās stāsta nevis par šodienas situāciju, bet par kādu pieredzi no pagātnes, kurai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Emocijas, kas ir par šodienu un kas par pagātni, ir grūti nošķirt. It sevišķi, ja nav iepriekš par savu bērnību domāts – tā nav analizēta, pārdomāta. Es zinu, ka ienirt pagātnē mēdz būt arī ļoti biedējoši, jo neapzināti mēs katrs jūtam tās nepatīkamās situācijas, kurās atradāmies. Ja arī no atmiņas tas viss izdzēsts. Tomēr es iesaku katram vecākam apdomāt vai izrunāt ar speciālistu savu bērnības pieredzi.
- Informācijas pārpilnība un izvēles. Mēs nereti varam dzirdēt savus vecākus, vecvecākus vai radiniekus sakām – agrākos laikos mamma tika galā ar visiem saviem bērniem un vēl veselu saimniecību vadīja; uz lauka strādāja un nesūdzējās, ka būtu grūti. Šie teksti no radiniekiem, iepriekšējām paaudzēm mēdz ļoti kaitināt. Viņiem patiesi nav īsti sapratnes, kā tas viss notiek mūsdienās, ja pašiem nav mazu bērnu.
Senākos laikos bērnu audzināšana nebija prioritāšu augšgalā. Arī informācija kā to labāk darīt nebija pieejama. Audzināja bērnu kā mācēja – galvenais, lai apģērbts, paēdis un tīrs. Lēmumus par audzināšanu (dzemdību vietu un veidu, krūts barošanu, knupīša došanu, slinga lietošanu, piebarošanas veidu, potēšanu, pediatra izvēli, par bērnudārza apmeklēšanu, utt.), vecāki reti pieņēma patstāvīgi, jo parasti tas tika izdarīts jau viņu vietā no vecāko puses. Vai arī jautājumu nebija, jo viss tika darīts kā konkrētajā sabiedrībā pieņemts, neiedziļinoties attiecīgajā tēmā. Daudz noteica arī piederība kādai reliģijai, kopienai vai tradīcijām.
Mūsdienās uz vecāku pleciem gulst milzīga atbildība, jo viņi vairāk nav gatavi šos lēmumus deleģēt citiem. Viņu uzdevums ir analizēt milzīgu daudzumu ar informāciju, lai spētu izdarīt vienu izvēli, kas automātiski nozīmē atteikties no pilnīgi visām citām izvēles opcijām. Šāda apziņa rada papildus stresu un trauksmi. Izvēlēties dabiskas dzemdības vai doties uz stacionāru? Barot tikai ar krūti vai tomēr piebarot arī ar piena maisījumu? Doties pie homeopāta vai pie tradicionālās medicīnas ārsta? Izmantot bērna vadīto ēšanu vai gatavot biezenīšus.? Sūtīt dārziņā vai atrast auklīti? Vest bērnu uz sporta pulciņu vai attīstīt viņā mākslas talantus?
Izvēloties vienu variantu, vairākumā gadījumu automātiski nozīmē atteikšanos no visiem pārējiem variantiem. Atbildība ir liela, jo vecāks saprot, ka tādā veidā viņš sniedz ievērojamu ieguldījumu sava bērna nākotnē.
Pastāv vēl vairāki faktori, kas mūsdienās vecākam rada pastiprinātu stresu audzinot savus bērnus. Jāņem vērā arī katras ģimenes individuālie un sociālie faktori, kas ietekmē ģimenes labklājību. Šajā bloga rakstā tika apskatīti tie izplatītākie iemesli.
Lai arī vecāku loma prasa daudz resursus, neviena dzīves pieredze nerada tik lielu gandarījumu kā būšana par vecākiem saviem bērniem vai audžubērniem. Redzēt, būt klāt bērna augšanā un attīstībā, sava ieguldītā laika un rūpju atdevē – tas ir neatsverams gandarījums, kas motivē kļūt par labāku vecāku savam bērnam.
