Ir darba dienas vakars. Ģimene ir pārradusies mājās no saviem ikdienas darbiem- kāds no skolas, kāds no darba, kāds no bērnudārza. Dienas laikā ikviens no ģimenes locekļiem ir savu ikdienu piedzīvojis dažādi- kāds nav paguvis laicīgi nodot atskaiti par projekta finansējumu, cits, savukārt, piedzīvojis nepatīkamu sarunu ar savu darba kolēģi, kādam skolā nav bijis izpildīts mājas darbs, bet bērnudārzā, iespējams, kāds nav ļāvis rotaļāties ar mīļāko rotaļlietu…
Mēs visi varam atpazīt sevi kādā no šīm situācijām. Bet vai pamanām arī to, ka ikviens no mūsu ģimenes ir piedzīvojis savus ikdienas pārdzīvojumus, un tie tik pat būtiski ietekmē ģimenes gaisotni un atmosfēru kopumā?
Ikdienā mēs visi piedzīvojam daudz un dažādas ar stresu saistītas situācijas. Stress ir atbildes reakcija tādiem fiziskiem, mentāliem un emocionāliem notikumiem, kuri ir izaicinoši un sagādā grūtības tos pārvārēt. No stresa mēs nevaram ne izbēgt, ne izvairīties, ne izvēlēties to nesastapt.
Stress nav tikai slikts. Bieži vien apkārtējā sabiedrībā valda uzskats, ka stress liedz efektīvi funkcionēt. Patiesībā stresa un spriedzes apstākļi būtiski ietekmē un ir saistīti arī ar motivāciju- šādās situācijās mēs spējam mobilizēt sevi, fokusēties uz mērķi un darbībām, kas nepieciešamas, lai to sasniegtu.
Grūtības, ar kurām saskaramies mājas vidē, visbiežāk rezultējas konfliktu situācijās. Ikdienā uzkrātais stress tiek izreaģēts mājas vidē- apstākļos, kur jūtamies visdrošāk, vidē, kura mums ir vispazīstamākā un visparedzamākā, kopā ar cilvēkiem, kuri mums ir vistuvākie. Rodas jautājums- kā būt līdzās mums vienam ar otru ģimenē, kur katrs ir piedzīvojis savus pārdzīvojumus tā, lai neveidotos sniega lavīnai līdzīgs efekts, kad darba dienas vakars ģimenē pārvēršas par asiem strīdiem, balss pacelšanu vai durvju aizciršanu?
- Stresa saistība ar emocijām.
Sava emociju vadīšana iet roku rokā ar stresu. Dienas laikā piedzīvotā emociju buķete ir krāšņa. Bieži vien tieši grūtās emocijas (nomākts, apbēdināts, vientuļš, bezpalīdzīgs, izmisis, apjucis u.c.) un grūtības pārstrādāt tās veicina stresa līmeņa paaugstināšanos kā bērnam tā pieaugušajam.
Emociju apzināšanās ir pirmais solis, kas palīdz apstāties- nosaucot un atpazīstot savu emociju mēs to it kā noķeram un varam ielūkoties tai acīs. Tas palīdz neļaut griezties emociju virpulī. Esi vērīgs un pamani, kas slēpjas aiz: ‘’man iet labi’’ vai ‘’šodien bija normāla diena’’.
Arī bērniem svarīgi mācīt un piedāvāt dažādus emociju vārdus savu emociju aprakstīšanai, kas māca ne tikai iespēju reflektēt par sevi, bet arī ir praktisks rīks individuālas emocionālas labbūtības nodrošināšanā.
- Pieaugušā faktors.
Bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās liela loma ir pieaugušajam. Vecāks dod rāmi un telpu bērna emocionālajam stāvoklim- ļauj dienas laikā piedzīvotajām emocijām būt!
Bieži vien mājās varam novērot, ka bērna emocijas šķiet pārāk spilgtas attiecīgajai situācijai. Piemēram, bērns var sākt intensīvi raudāt par to, ka vakar aizmirsa nolikt gultiņā savu rotaļlietu. Iespējams šīs reakcija nav par konkrēto notikumu, bet ir vairāk par dienas laikā piedzīvotā izreaģēšanu. Ļaut izraudāt un izlaist savu spriedzi uz āru ir ārkārtīgi veselīgi- kā bērniem, tā vecākiem.
- Bērns jūt vecāku stresu!
Stresa radītās izmaiņas mūsu tuvākie cilvēki spēj nolasīt vislabāk, īpaši bērni. Vai esi pamanījis, kā mainās balss tonis, runas temps, kad esi satraukts? Kādas ir tavas kustības- cik ātri paņem un noliec lietas, aizver durvis, kad esi spriedzes situācijā? Vai pamani, cik daudz un ko runā, vai gluži otrādi- varbūt nerunā nemaz stresa apstākļos? Šīs visas būtiskās nianses raksturo ikvienu no mums kā pieaugušajiem. Bērni ir bijuši līdzās vecākiem un ļoti labi ir veikuši savus novērojumus, jo atpazīst un pamana izmaiņas uzvedībā, kas ir atšķirīga un neierasta.
Lai varētu būt atbalsts savam bērnam, svarīgi pirms tam parūpēties par savu kā pieaugušā labsajūtu. Atrodi dienas laikā laiku arī sev- pastaiga, mūzikas klausīšanās, sporta nodarbības, grāmatas lasīšana, ēst gatavošana u.c.. Rūpes par sevi veicinās kopējo ģimenes ieguvumu!
- Būt blakus.
Situācijās, kad vecākam nepieciešams sniegt atbalstu savam bērnam, svarīga ir fiziskā klātbūtne. ‘’Es esmu šeit un tagad- ar tevi kopā!’’, nevis mazgājot netīros traukus izlietnē. Mums kā vecākiem jāapstājās un jānoliek uz brīdi kaut kas no ikdienas nost un fiziski jābūt blakus savam bērnam- jāsēž kopā, jāskatās acīs, jāapskauj, ja ir nepieciešamība, varbūt vienkārši jāpaklusē kopā ar bērnu. Sniedzot fizisku klātbūtni netiešā veidā mēs paužam: ‘’Es esmu šeit, es dzirdu tevi! Es esmu ar tevi kopā!’’ Šīs sajūtas nodošana bērnam sniedz apstiprinājumu, ka vecāks ir cilvēks, pie kura var vērsties brīžos, kad mani kaut kas satrauc vai apbēdina.
- Kad bērnam stresa ir par daudz?
Kad stresa radītās situācijas ir pārāk daudz un bērns nespēj tikt ar tām galā, varam novērot izmaiņas fiziskajā veselības stāvoklī (biežāka slimošana, pasliktināta imunitāte u.c.). Lai sekotu tam līdzi, regulāras ģimenes ārsta vizītes palīdzēs novērtēt bērna veselības stāvokli un rūpēties par to.
Savukārt, bērna uzvedība ir vēl viens būtisks faktors, kas ir cieši pakļauts stresa ietekmei, un tieši tāpēc šo izmaiņu novērošana un pamanīšana ir ārkārtīgi svarīga.
- Signāli, kad stresa ir par daudz un bērns nespēj ar to tikt galā:
- grūtības tikt galā ar emocijām- daudz raud, dusmojas, baidās, nespēj nomierināties un tikt ārā no emocijām;
- trauksmainība- pārlieku liels satraukums par situācijām, cilvēkiem, pieredzēm u.c.;
- koncentrēšanās grūtības;
- ēšanas paradumu izmaiņas;
- enurēze- nekontrolēta urīna noplūde;
- enkoprēze- fēču nesaturēšana;
- hiperaktivitāte;
- netipiski mierīga uzvedība;
- miega kvalitātes izmaiņas;
- regresija attīstībā- ‘’atkritieni’’ prasmju apgūšanā;
- selektīvais mutisms- nerunāšana ar citiem līdzcilvēkiem;
- agresijas/dusmu lēkmes;
- nagu graušana;
- matu plēšana;
- zobu griešana;
- nervu tiki- kustību izpausmes (acu mirkšķināšana, sejas vai ķermeņa daļu raustīšanās, lēkāšana u.c.); skaņu izpausmes ( klepošana, rūkšana, ņurdēšana, mēkles klakšķināšana, vārdu atkārtošana u.c.);
- staigāšana uz pirkstgaliem.
