Ļoti aktuāla un svarīga tēma. Neskatoties uz to, ka šai tēmai ir daudz pieejamas informācijas – pieredze rāda, ka vecāki vēl aizvien nepārvalda to.
Šajā bloga ierakstā apskatīsim galvenās vecuma iezīmes un uzdevumus bērniem, ar ko sastopas vecāki. Kā arī izskaudīsim visizplatītāko mītu par vecuma krīzēm.
Kādēļ ir jāpārzina vecuma krīzes bērnu attīstībā?
Ja vecākiem ir zināmas krīžu iezīmes, tiem ir vieglāk kontaktēties un būt attiecībās ar dēliem vai meitām. Parādās skaidrība, kā veidot tuvākas attiecības, palīdzēt bērnam harmoniskāk attīstīties un saņemt maksimālu apmierinājumu no vecāku lomas.
No vecākiem bieži var dzirdēt: “Kā sākās 3-gadnieka krīze, tā turpinās līdz šim brīdim, kad bērnam jau ir 5 gadi!” Šis ir piemērs izplatītākajam mītam par vecuma krīzēm. Svarīgi atcerēties: krīzei vienmēr ir sākums un beigas. Viena krīze nevar pāriet otrā.
Tikai, gadījumā, ja uz esošās krīzes pievienojas cita, stiprāka pēc iedarbības, situācija, krīze – uzdevums, ko psihe risina dotajā etapā, var atlikties. Piemēram, bērnam ir 7 gadi, ģimenē ienāk otrs bērns. Visa uzmanība tiek pievērsta zīdainim. Pastāv liela iespēja, ka galvenie uzdevumi, ko vajadzētu risināt bērnam 7 gadu vecumā paliks neatrisināti līdz galam vai arī bērns tos pārdzīvos vēlāk – pēc jaunās situācijas adaptācijas.
Pie labvēlīga scenārija, iziešana no krīzes apzīmē jaunas iezīmes – psihiskas un sociālas izmaiņas, kas pieder pie konkrētās attīstības līmeņa un bērna esošās apziņas.
Kas tad ir krīze? Vecuma krīze (no grieķu “krisis” – pārmaiņu jeb lūzuma punkts) – tas ir problemātisks periods bērna attīstībā, pie pārejas no viena vecuma etapa uz otru. Krīzes pieder pie normatīvajiem procesiem, kas ir nepieciešami normālai personības attīstībai (E.M.Eriksons).
Jebkura krīze – tas ir jauns pakāpiens personības attīstībā. Zinot par šī procesa īpatnībām, vecāks var palīdzēt bērnam ātrāk adaptēties jaunajām pārmaiņām un kvalitatīvi uzlabot attiecības ar bērnu. Turklāt ignorējot vecuma vajadzības vai vispār nezinot par tām, vecāks saskaras ar nesaprotamām dēla vai meitas darbībām. Šajā gadījumā palielinās konflikta esamība ģimenē.
Eksistē pamata krīzes iezīmes:
- Protests pret iepriekš esošiem noteikumiem. Pēkšņi pārstāj darboties iepriekšējās attiecības un noteikumi ģimenē, kaut gan iepriekš bērns bija paklausīgs un pildīja viņam paredzētos pienākumus.
- Straujas uzvedības izmaiņas. Vecāki bieži saka, ka viņu bērnu it kā ir samainījuši.
- Notiek izmaiņas organismā.
- Vecākiem parādās “strupceļa” sajūta. “Kā tā? Agrāk es teicu – un bērns darīja, taču tagad mēģinu dažādus komunikācijas veidus – nekas nestrādā” – runā vecāki.
- Krīzei vienmēr ir sākums un beigas.
- Vecie audzināšanas paradumi vairs nestrādā.
Klasisko krīžu klasifikācija balstoties uz L.S.Vigotskovu:
Jaunpiedzimušā krīze. Bērns ir piedzimis un piedzīvo stresu no spožas gaismas, skaņām, smaržām, utt. Mammas vēderā bija silts un pierasts. Šīs krīzes uzdevums – adaptēties jaunajiem dzīves nosacījumiem. Visi vecāki to saprot un ir maksimāli piesardzīgi jaunam bērnam ienākot ģimenē.
Pirmā gada krīze. Šī krīze ir saistīta ar iespēju palielināšanos bērnam. Bērnam parādās iespēja izteikt savas domas verbāli (parādās pirmie vārdi). Paplašinās fiziskas pārvietošanās iespējas, parādās pirmās patstāvības iezīmes.
Trīs gadu krīze. Atšķirībā no iepriekšējās krīzes, šajā vecāki izjūt daudz neērtības. Viņus piepilda daudz sajūtu. Pamanāma “strupceļa” sajūta. Bērns kļūst kaprīzs, ietiepīgs un pretstatā pats savām vēlēšanām. Piemēram, bērns vēlas multiplikācijas filmu un tā tiek ieslēgta, taču bērns atsakās to skatīties. Bērns pastāv uz saviem ieskatiem, izrāda negatīvismu un ietiepjas. Uzskata sevi par galveno, pieprasa, lai ar viņa viedokli rēķinās. Vecie audzināšanas ieradumi vairāk nestrādā.
Šī krīze prasa no vecākiem spēju pielāgoties un pacietību. Lai cik grūti būtu vecākiem šajā posmā, bērnam ir daudz grūtāk.
3-gadnieku krīzes izpausmes – parādās leksikā vārds “Es”. Bērnam paplašinās darbības robežas un parādās tieksme pēc pašizpausmes. Notiek emocionāla atdalīšanās no mātes. Bērns vairāk sāk sevi izrādīt sabiedrībā. Meklē iespējas būt neatkarīgāks, vēlas vairāk brīvības.
Agros bērna attīstības etapos galvenie vecāku uzdevumi – iemācīties aprūpēt savu bērnu un adaptēties savai jaunajai lomai. Organizēt ģimenes dzīvi, kas apmierina ne tikai bērna, bet arī vecāku vajadzības. Svarīgi, lai vecākiem būtu laiks vienam priekš otra, kā arī katram sev – it īpaši sievietēm. Kad mamma ir “resursu pilna” un laimīga – viņa vieglāk tiek galā ar grūtībām, saistītām ar jauno dzīves ievirzi. Noteikti daudz reižu dzirdēts: “Laimīga mamma – laimīgs bērns”. Vēl jo vairāk, laimīgi cilvēki pievelk laimi, un laimīgi vecāki padara laimīgus arī savus bērnus.
Šajā periodā (2.5-7 gadi) notiek vecāku adaptācija sava bērna jaunajām prasībām un vēlmēm, kas iederas konkrētā attīstības posmā.
Septiņu gadu krīze. Kā pati svarīgākā krīzes iezīme tiek pieņemts apzinātās darbības veids, lai attīstītu bērnā pilnvērtības sajūtu. Daudzi psihologi šo periodu apzīmē ar sociālā “Es” piedzimšanu.
Mainās bērna sociālā loma – tagad viņš ir skolnieks. Dzīvē parādās jauni cilvēki – audzinātāji, draugi, ar kuriem kopā mācās veidot attiecības. Bērns uzklausīs citu viedokli un izteiks savu.
Bērns izjūt iekšēju diskomfortu: es vēl neesmu pieaudzis, bet vairs ne mazs. Dažreiz uzvedībā parādās t.s. “atgriešanās bērnībā”. Bērns ņem gultā visas mīkstās mantiņas, lūdz vecākus pabarot viņu. Vecākus bieži biedē šāda uzvedība savos bērnos. Bet ir svarīgi zināt, ka šī ir vecuma īpatnība un tā pāries.
Iekšējās dzīves parādīšanās bērnā – vēl viena no daudzām šī vecuma iezīmēm. Sajūtas paliek vieglāk kontrolējamas un apzinātas. Bērns sāk apdomāt sekas savām darbībām un tādā veidā viņa fiziskā aktivitāte sāk iegūt jēgu un apzinātību.
Ģimene ar bērnu skolas vecumā (6-7 gadi) un līdz 11-20 gadiem (pirms pubertātes iestāšanās) sastopas ar sekojošiem pārbaudījumiem. Pirmais uzdevums – bērna iepazīšanās ar klases biedriem. Palīdzība no vecākiem ir vajadzīga it īpaši, ja bērnam ir grūtības ar draudzīgu kontakta veidošanu. Vecāki var palīdzēt iepazīties ar klases biedriem un uzaicināt bērnus ar vecākiem ciemos. Otrs uzdevums sevī ietver bērna iedrošināšanu, sperot pirmos soļus un veidojot sasniegumus mācībās. Bērnam ir jāiemācās strādāt (mācīties), pārvarot sevi un grūtības.
Ģimene pieņem skolas noteikumus, bet vienmēr paliek bērna pusē. Tas ir viens no pašiem galvenajiem noteikumiem, kas var būt ģimenē. Vecākiem vienmēr ir jābūt savu bērnu pusē. Ja arī bērns ir izdarījis pārkāpumu, viņs tiek aizstāvēts citu cilvēku priekšā. Savukārt, mājās jau var risināt konkrētus pārkāpuma jautājumus un veidot skatu uz pieļautajām kļūdām un sekām.
12 – 15 gadu krīze. Šajā periodā notiek izmaiņas bērna organismā un dzimuma briedums. To vēl var saukt par pubertātes vai pārejas krīzi. Pirmais periods, kurā var uzlūkot otru dzimumu caur intereses un vēlmes prizmu. Attiecības ar vienaudžiem mainās, iegūstot jaunu redzējumu.
Šajā periodā pusaudzis paliek uzmanīgāks pret savu ārieni, vairāk eksperimentē ar to. Parādās orientācija uz vīriešu vai sieviešu uzvedības normām. Formējas jauns apveids fiziskajam “Es”.
Emocionālā nestabilitāte palielina seksuālo uzbudinājumu, kas ir pavadošs process dzmuma nobriešanai. Emocionāli pusaudzis kļūst nervozs un nestabils. Tas noved pie dažādiem sāpīgiem konfilktiem ar vecākiem. Šajā periodā pusaudzis, pirmkārt, ir balstīts uz vienaudžu domām. Vecākiem ir svarīgi apzināties šo īpatnību un kļūt vairāk par draugu, nevis pieaugušo, kam vienmēr ir taisnība. Jāiemācās atlaist, taču tajā pat laikā saglabāt siltas attiecības.
Izeja no šīs krīzes ir pieaugušā sajūtas rašanās.
15-18 gadu krīze. Šo periodu var saukt par paš-identifikācijas periodu. Periods, kad notiek pāreja pieaugušā neatkarīgā dzīvē.
Pusaudzis daudz pieprasa, kaut gan maz saņem. Emancipācijas periods – spilgta un spēcīga vēlme kļūt pieaugušam, atbrīvoties no jebkādas kontroles. Šis periods var tikt pavadīts ar agresīvu izturēšanos. Pusaudža uzdevums ir atdalīties no vecākiem un kļūt par neatkarīgu personību. Atdalīšanās var notikt tikai caur agresiju, tuvināšanās – tikai caur mīlestību. Taču tas nenozīmē, ka pusaudzis ir pārstājis jūs mīlēt.
Būšana ar vienaudžiem – tā ir vēlme kontaktam ar vienādi domājošiem, kas visbiežāk tiek papildināta ar konfliktem ar vecākiem. Pusaudzis izspēlē vairākas sociālās lomas, kamēr atrod sev piemērotāko. Viņš vēlas saprast, kas viņam patīk un ko tas vēlas. Parādās seksuālas rekacijas – pirmā iemīlēšanaās, mīlestība, greizsirdība un sāncensība.
Pusaudzim ir tieksme uz nākotni. Šo periodu var uzskatīt par personības stabilizāciju. Parādās strikti skatījumi uz pasauli.
Pamata uzdevums pusaudža vecākiem (periods no 11-12 gadiem līdz 20-21 gadiem – pāreja no pilnīgas atkarības uz pieaugušo dzīvi) ir līdzsvara izveidošanai starp brīvību un atbildību. Ģimenei ir jāsaprot, ka bērns ir izaudzis un tagad tas ir pusaudzis. Nevar stingri kontrolēt vai dot pilnīgu brīvību. Svarīgi ir saglabāt kontaktu: es cienu tavas intereses, pat tad ja man tās nepatīk un es vēlos, lai tu cienītu arī manas. Šajā etapā ir nepieciešams lai vecākiem parādītos savas intereses, kas nav saistītas ar bērnu. Kaut gan esmu pārliecināta, ka jau no pašas bērna dzimšanas vecākiem ir jāpiepilda sava dzīve ne tikai ar rūpēm par bērna audzināšanu.
Pabeidzot šo tēmu, vēlos ieteikt uz jebkuru krīzi skatīties kā uz likumsakarīgu izaugsmes etapu. Attiecīgi, veidot attiecības ar bērnu lojāli, elastīgi un ar lielu pacietību, esot uzmanīgiem ar bērnu vecuma iezīmēm. Meklēt jaunas iespējas, lai mijiedarbotos kopā ar bērniem. Un atcerēties galveno noteikumu, kas tika aprakstīts: “Katrai krīzei ir sākums un beigas.” Krīze vienmēr pāriet nākamajā attīstības stadijā bērna attīstībā un jūsu attiecībās ar bērnu.
Svarīgi ir palikt apzinātam vecākam, saprotot likumsakarības bērna attīstībā un palīdzot viņam attīstīties, ievērojot šīs likumsakarības.
