Jebkurā sporta veidā, sākot ar basketbolu un beidzot ar golfu, pastāv likumi, kas nosaka un vada spēles gaitu. Spēles noteikumi piešķir spēlei jēgu, drošību, struktūru un paredzamību. Spēles noteikumi sniedz iespēju ikvienam spēlētājam saprast to, kas notiek, izstrādāt stratēģijas un risināt strīdīgas lietas.
Diemžēl, spēles noteikumi šķiet pašsaprotama lieta tikai sporta pasaulē, savukārt tie tiek aizmirsti, kad risinām konfliktus ģimenēs. Tieši tādēļ dažreiz viena no pusēm labāk izvēlas lietas “paslaucīt zem tepiķa”, nevis nostāties aci pret aci ar konfliktu. Šie cilvēki pārāk daudz savā pagātnē ir pieredzējuši situācijas, kad ģimenes strīdi līdzinājās futbola spēlei bez tiesneša, bez drošības aprīkojuma un bez vēlmes ieviest jebkādus kārtības noteikumus.
Tomēr konfliktiem nebūt nav jābūt nedrošiem, neparedzamiem un bezjēdzīgiem. Ja puses izlemj, ka ir ieviešami noteikumi, tad konflikts var pārvērsties pat par pāra iespēju uzaudzēt “sadarbības muskuļus”. Konfliktu konstruktīva (ne destruktīva) vadība var palīdzēt pārī radīt lielāku tuvības sajūtu – pateicoties savstarpējai sapratnei, kas uzrodas, sadarbībai, ko abi apgūst, spējai redzēt otra viedokli un risināt problēmas kopā.
Kādi tad ir šie noteikumi, kuri ļauj konfliktēt, bet nesabojā pāra dzīvi?
Nelietot vārdus, kas otru pazemo. Izvairies no apsaukāšanas, sāpināšanas, “nolikšanas” vai lamu vārdiem. Partnera lamāšana vai viņa rakstura kritizēšana norāda uz to, ka tu viņu necieni. Sportā pastāv daudz noteikumu, kas attur no tīšas otra spēlētāja savainošanas. Laulībā un attiecībās būtu jāievieš tādi paši likumi. Ja kāds tīši aizskar savu partneri, tad viņš it kā saka: “Tev ar mani nav droši. Es darīšu visu, ko varu, lai aizsargātos vai lai uzvarētu.”
Nevainot. Vainot vienam otru ir bezjēdzīgi. Otrās pusītes vainošana attālina no problēmas kā tādas. Vainošana nevilšus liek tavam partnerim aizsargāties, bet tas tikai vairo strīdus. Piemēram, vainošana par neorganizētību, aizmāršību, slinkumu, neiesaistīšanos, par vēlmi pēc vienatnes. Savstarpēja vainošana nekad nekā nedod. Tā nevienam nepalīdz justies labāk. Tā nestiprina attiecības nekādā veidā. Un, tā nepalīdz risināt lietas. Vislabākais ir pieņemt apzinātu lēmumu, ka jūsu attiecības ir pārāk svarīgas, lai tā grautu, vienam otru vainojot un izsakot pārmetumus. Labāka ir tiekties uz to, lai nevienam no jums nesāpētu un lai jūs abi vainošanas vietā sāktu meklētu problēmu risinājumus.
Nekliegt. Kliegšana lietas tikai saasina. Iespēju, ka kaut kas atrisināsies, emocijām sitot augstu vilni, praktiski nav. Ja esi dusmīgs un gribas izkliegties, tad tas nozīmē, ka laiks paiet malā un nomierināties. (sk.pēdējo noteikumu) Paturi prātā arī to, ka kliegšana ir subjektīva lieta. Iespējams, ka tev nē, bet ka tavam partneriem gan liekas, ka tu kliedz. Iespējams, tu nedzirdi pats savu balsi. Vai, iespējams, tu uzaugi mājās, kur ģimene bija skaļa un kaislīga, un skaļa runāšana, ja cilvēks ir sarūgtināts, tika uzskatīta par normu.
Svarīga ir arī tavas otrās pusītes pieredze. Ja uzrodas vēlme izkliegties, tad tu jau noteikti esi pacēlis balsi, ja ne jau kliedzis. Apzināti pazemini savu toni. Jūsu abu saziņas jēga slēpjas veidā – kā tavs vēstījums nokļūst pie otra. Ja tu nespēj pazemināt toni, jo esi pārāk sarūgtināts, tad iespējams, vislabāk ir paņemt pārtraukumu.
Nepielietot spēku. Jebkāda veida fiziska spēka izmantošana vai iebiedēšana ar fiziska spēka pielietošanu (t.i. pacelta dūre, vai mutiska iebiedēšana) ir nepieņemama. Attīsti pašdisciplīnu, lai nospraustu robežas savām dusmām un rīcībai pirms vēl esi sasniedzis šo līmeni. Ja kāds no jums attiecībās izmanto fizisku spēku un vardarbību, tad ir jāvēršas pēc profesionālas palīdzības. Spēka izmantošana ir stumšana, grūstīšana, sagrābšana, sišana, iedunkāšana, pļaukāšana vai ierobežošana. Tas nozīmē arī sienā izsist caurumu, mest priekšmetus vai kaut ko dusmās salauzt. Dusmu izpaušana šādā veidā pārkāpj otra cilvēciskās robežas un drošības sajūtu. Katram no mums attiecībās ir tiesības justies drošam un brīvam no vardarbības un fiziska apdraudējuma.
Nerunāt par šķiršanos. Strīdu karstumā biedēt ar aiziešanu no attiecībām – ir manipulējoši un kaitinoši. Tas rada otrā pamešanas trauksmi un mazina iespēju risināt problēmas. Tas var ātri sagraut tava partnera pārliecību par tavu vēlmi būt attiecībās. Uzticēšanos nav viegli atjaunot, ja tā šādā veidā tiek salauzta. Tas jūsu attiecību problēmām liek izskatīties lielākām, nekā tās ir.
Komentēt sevi, nevis savu otru pusi. Šis noteikums paredz to, ka tev ir jābūt savas pasaules, nevis otras puses pasaules ekspertam. Izmanto vārdus, kas raksturo to, kā jūties tu, ko tu gribi un kas tev ir nepieciešams, nevis to, ko jūt, vēlas vai uzskata tavs partneris. Var likties vieglāk analizēt savu partneri, nevis sevi, taču partnera domu, jūtu un motivācijas interpretācija novērsīs tavu uzmanību no savu pamatproblēmu ieraudzīšanas un, iespējams, izraisīs otrā cilvēkā vēlmi aizstāvēties. Vēl vairāk – teikt, ko otrs cilvēks domā, uzskata vai grib, nozīmē kontroli un augstprātību. Tas nozīmē, ka tu labāk pazīsti otra cilvēka iekšējo pasauli nekā viņš pats. Tādēļ labāk ir strādāt pašam pie savu neapmierināto vajadzību, jūtu un domāšanas veidu vērošanas un stāstīt par šīm vajadzībām un jūtām savam dzīvesbiedram.
Palikt tagadnē. Paliec tagadnē un neļaujies kārdinājumam izmantot situāciju kā iespēju atgādināt par citiem pagātnes notikumiem. Pagātnes pieminēšana mazina entuziasmu vispār kaut ko risināt. Neviens nevar mainīt pagātni. Mainīties var tikai šodien. Vienīgais, ko tu vari, ir cerēt uz labāku nākotni. Centies koncentrēties uz to, ko vari izdarīt šodien, lai risinātu problēmu tūlīt, un tad turpini tālāk no šīs vietas. Ja tu novirzies no tēmas un pievērsies citām problēmām, tad apstājies un atgriezies uz esošajās sliedēs. Pie citiem jautājumiem vienmēr varat atgriezties vēlāk.
Ja saproti, ka esi sācis runāt par pagātnes problēmām, tad, iespējams, tas ir tāpēc, ka šīs problēmas netika risinātas uzriez. Acīmredzot notika lietas, par kurām tu un dzīvesbiedrs nekad īsti nerunājāt. Vai arī tu, iespējams, esi mēģinājis par to runāt pagātnē, bet bez godīgas cīņas. Turpmāk šo noteikumu ievērot būs vieglāk, ja jūs abi apņemtos apspriest problēmas, kad tās notiek, nevis ļautu tām pūžņot.
Runāt pēc kārtas. Vienlaikus ir jārunā tikai vienam cilvēkam. Kad runā viens, otram ir jāklausās — jāklausās patiesi, nevis jāplāno, kā atspēkoties. Runājiet un klausieties pārmaiņus, lai jums abiem būtu iespēja pateikt to, ko jums gribas.
Vai esi kādreiz mēģinājis atrisināt sarežģītu problēmu, kad tavs dzīvesbiedrs runā tev pāri un pārtrauc? Kā tu juties? Apzināti atgādini to sev – kad ļoti gribas pārtraukt vai izteikt savas domas.
Kad nepieciešams, izmantot pārtraukumus. Šī noteikuma pārkāpšana izdala ķermenī lielu daudzumu stresa hormonus. Uzmanības centrā nonāk rūpes par sevi. Stāvoklī, kad gribas vai nu cīnīties vai bēgt, problēmas risināšana vai sadarbība ir maz ticama. Strīds paliek aizvien lielāks, gaisotne naidīgāka un rodas vēlme aizsargāties. Racionāla saruna naidīguma un necieņas gaisotnē ir neiespējama. Tādēļ nepieciešams “taimauts”.
“Taimauts” ir īss pārtraukums, lai atpūstos, nomierinātos un pārdomātu tālāko. Tā ir iespēja atjaunot iekšēju mieru un vairāk padomāt, nevis tikai reaģēt. Izmanto “taimautu”, lai pārdomātu, kāpēc jūties tā, kā jūties. Padomā, kā būt labvēlīgākam. Mēģini domāt par otra cilvēka jūtām un viedokli. Pirms runā, padomā. Pēc tam atkal atgriezieties viens pie otra, lai mierīgi risinātu problēmu tālāk.
“Taimautam” jābūt vismaz pusstundu garam (bet ne ilgākam par divdesmit četrām stundām). Ir nepieciešama vismaz pusstunda, lai ķermeņa fizioloģija atgrieztos normālā atpūtas stāvoklī un domas nebūtu tik naidīgas. Cik gan atšķirīgi ir cilvēka uzskati pēc tam, kad viņam ir bijusi iespēja nomierināties!
Un nobeigumā…
Dažiem šādi noteikumi nozīmēs pilnīgi citādus strīdus nekā konflikti, ko viņi bija pieredzējuši savā bērnībā. Daudzi no mums ir uzauguši mājās, kur kliegšana, vainošana, apsaukāšanās un norādes tika uzskatītas par ikdienišķu domstarpību risināšanas vaidu. Šādi strīdi sāk likties normāli, ja tie notiek bieži, un cilvēki neredz citus veidus, kā risināt domstarpības.
Cik labi līdz šim tev ir izdevies strīdos “ievērot noteikumus”? Novērtē savu cīņas stilu. Vai tu “cīnies godīgi”? Kurš no šiem noteikumiem tev pieklibo? Vai tev ir jāmainās? Pieraksti visus noteikumus, kurus tu strīda laikā pārkāp. Pieraksti visu, ko varētu darīt, lai palīdzētu sev šos noteikumus ievērot.
