Uzmanība, kas vērsta uz sevi, savu iekšējo pasauli un rūpes par sevi – tie ir galvenie faktori, kas ved tevi tuvāk krāsainai, sajūtu košai un baudpilnai dzīvei. Laimīga un piepildīta dzīve nav vien prieki un sajūsma. Tā ietver sevī visu emociju gammu. Bet galvenā atšķirība starp vienmuļu, ciešamu, normālu dzīvi un patīkamu ikdienu ir: lai arī kāda būtu dzīve, to dzīvo sieviete – kura sevi pazīst, kura sevi ir pieņēmusi, rūpējas par sevi, ir emocionāli nobriedusi, spēj pagātnes pieredzi un tagadējo dzīves situāciju izdzīvot, sajūtas neapstādinot, no tām nebēgot, tās neapspiežot, bet pieņemot to visu, kā arī rīkojoties saskaņā ar savām sajūtām. Tādā veidā varam piedzīvot baudu no dzīves, kuru dzīvo, veidojot to saskaņā ar sevi. Bet, lai līdz šādam stāvoklim sieviete tiktu, ir jāiet kāds lielāks ceļa gabals.
Rūpes par sevi nozīmē ne tikai siltu vannu pēc garas un nogurdinošas dienas, labu grāmatas lasīšanu svētdienas pēcpusdienā, gardu tējas krūzi vai laiku vienatnē. Tas ir kas krietni vairāk! Tā ir drosme pateikt “nē”, sargājot sevi, tā ir atļauja sev raudāt, kad vien jūti tādu nepieciešamību, tā ir neveselīgu attiecību izbeigšana, tā ir palīdzības lūgšana no citiem, tā ir apstāšanās uz brīdi, kad visa kā ir kļuvis par daudz… Tās pirmkārt ir rūpes par savu emocionālo stāvokli, par savu iekšējo un garīgo pasauli, labsajūtu, par savām ilgi aizmirstajām, noslēptajām un pat neapzinātām sajūtām un vajadzībām. Kad pēdējo reizi tu par tām aizdomājies? Kad pēdējo reizi apstājies uz ilgāku brīdi un ļāvi sev just, apzināties to, kas mīt tevī iekšā?
Mēs sievietes tik ļoti protam rūpēties par saviem tuvajiem, par līdzcilvēkiem, par citu cilvēku vajadzībām. Spējam sevi ziedot ilgstoši, paciesties, pagaidīt, lai tikai otrs jūtas labi mums blakus. Tas viss ir jauki, bet kur paliek rūpes pašai par sevi, kur paliec tu pati? Ilgstoši par sevi nerūpējoties, sevi ziedojot citiem, sieviete sāk savīst kā puķe bez ūdens. Rūpes un domas par sevi ir kā šis ūdens, kas nepieciešams regulāri, lai sieviete justos piepildīta un gatava dot bez apzinātas vai neapzinātas vēlēšanās saņemt atpakaļ. Citādi šī vēlēšanās saņemt atpakaļ to, ko devusi- rūpes, mīlestību, uzmanību, ziedošanos var kļūt pavisam smacējoša citiem, arī, ja tas notiek pavisam neapzināti. Mums katram ir vajadzīgas rūpes par sevi un visveselīgāk tās ir saņemt pirmkārt pašiem no sevis, pirms gaidīt tās no citiem.
Protams, no sākuma apstāties var šķist biedējoši. Apstāties pēc ilgi un gari skrieta dzīves/darbu/pienākumu maratona, pēc nemitīgām rūpēm tikai par citiem, ir grūti, jo nav pierasts un nav zināms kā. Bieži vien šī skriešana sķiet vienkāršāka, ierastāka un pat ērtāka, jo sieviete tādā veidā sevi nejūt. Viņa nejūt to, kas viņā mīt. Viņa nejūt to, kas viņai patiesi vajadzīgs. Viņa nejūt, ka dzīve priekš viņas iespējams kļuvusi par smagu, nepatīkamu, garlaicīgu vai nesaistošu, un ka laiks to būtu kaut vai nedaudz mainīt. Realitāte biedē, ja to nav ierasts redzēt.
Cilvēki iztērē ļoti daudz savu resursu- savu laiku, savu domu, savu enerģiju, savus finansiālos līdzekļus, lai atrastu sevi ārpasaulē. Protams, pēc kāda laika viņi saprot, ka sevi nav atraduši un atrodas krietni tālāk no sevis, nekā iepriekš, un izjūt vilšanos. Tas viss tāpēc, ka cilvēks orientējas nevis uz savām sajūtām un vajadzībām, bet gan uz to, kas pašlaik ir modē, uz citu cilvēku piemēriem un viņu dzīvēm. Un pēc tam gaida citu cilvēku novērtējumu par paveikto. Lai arī ļoti daudzi cilvēki tā dzīvo visu savu dzīvi, apmierinājumu, gandarījumu un patiesu prieku viņi neizjūt. Jo virizens, kurā viņi lūkojas pēc sevis, ir ačgārns.
Vai tu zināji, ka laimīga sieviete ir laimīgi arī viņas tuvākie cilvēki, kas atrodas blakus (partneris, bērni, draugi, kolēģi). Ne tikai tu pati, bet arī apkārtējie cilvēki tikai iegūst no tavas spējas justies laimīgai. Tad kāpēc sevi neiepriecināt, par sevi neparūpēties, sevi nepiepildīt biežāk un vairāk?
