Kāpēc rodas nesaskaņas ģimenē?
Pavisam vēl ne tik senā pagātne, mūsu senči laulības noslēdza pavisam citu iemeslu dēļ, nekā mēs to daram šodien. Esot kopā diviem cilvēkiem bija lielākas iespējas izdzīvot, kopā bija vieglāk uzaudzināt bērnus, bija lielākas iespējas, ka bērni izdzīvos, un par viņiem parūpēties. Cilvēki precējās finansiālu, ekonomisku iemeslu dēļ; precējās, lai mājās sieviete parūpētos par saimniecību, bet vīrietis par “mamutu nešanu” uz mājām, un līdz ar to prasības pret partneri bija citādākas, nekā šodien. Man pat gribētos teikt, prasības bija krietni zemākas, pietika vienam otru fiziski neietekmēt, daudz maz normāli izturēties vienam pret otru, mājās nest algu (mamutu), parūpēties par drošību mājokļa ziņā, par ēdienu, siltumu, un tas arī viss.
Šobrīd cilvēki veido attiecības psiholoģisku iemeslu dēļ, viņu vajadzības ir mainījušās, gaidas no otra arī. Mūsdienās sievietes var parūpēties par sevi finansiāli, nav nepieciešams vīrietis blakus, lai būtu drošībā. To viņu vietā dara policija, mājas drošības sistēma un citi pieejami pakalpojumi. Tāpat vairāk nav vajadzīgs vīrietis lai paliktu stāvoklī, uzaudzinātu bērnu. Viņa to visu var viena, spermas donoru un auklīšu palīdzību. Arī vīrietis pilnībā spēj parūpēties par sevi, viņam nav jāmāk rūpēties par savu mājokli, jo ir pieejami dažādi pakalpojumi, kas to izdarīs viņa vietā- apkopēja, ēdienu piegāde, restorāni, gatavi veikalos nopērkami ēdieni, arī, lai nodarbotos ar seksu, nav vajadzīga patstāvīga partnere. Tātad uz šī visa fona jūs redzat, ka tās vajadzības, kādas ir bijušas mūsu senčiem vienam no otra, ir pilnībā mainījušās. Tas, ko šobrīd mēs viens no otra sagaidām, ir psiholoģisku vajadzību apmierināšana. Mēs vēlamies no partnera saņemt pieņemšanu, sapratni, atbalstu, mīlestību, tuvību, cieņu, iedrošinājumu. Mēs vēlamies justies droši blakus otram, just pārliecību, ka mūs nepametīs, vēlamies just pārliecību, ka es varu būt pats attiecībās un otrs nekur nepazudīs- veidot drošo piesaisti.
Un, ja partneri ilgstoši nesaņem no otra šo vajadzību apmierināšanu, (bet nav vienmēr iespējams tās vienmēr izpildīt), viņi izjūt sāpes, aizvainojumu, atraidījumu, vientulību, vilšanos un vēl citas nepatīkamas sajūtas, kuras, gadiem krājoties, pārvēršās par milzīgu spriedzi, par milzīgu sienu pāra starpā, kas neļauj vienam pie otra nonākt tuvāk. Var rasties neuzticība otram, krāpšana, attiecības izbeigtas… nevienam, no partneriem vairāk nav spēka censties, kaut ko darīt lietas labā, var rasties pārliecība, ka attiecības nav domātas priekš tevis, tās ir kā slogs.
Attiecības bojājas, ir konstanta neapmierinātība ar otru, otrs šķiet visu problēmu cēlonis. Bet tā nemaz nav, tā tikai izskatās no ārpuses. Un ziniet, kāds ir galvenais iemesls šai visai neapmierinātībai? Ne otrs ir vainīgs, bet gan, mēs katrs sevi ļoti maz pazīstam, mēs nezinam par savām iekšējām psiholoģiskajām vajadzībām, jo neviens jau par tām nav mācījis, stāstījis. Mēs nesaprotam, kas ar mums pašiem notiek – gan sievietes, gan vīrieši. Vairākumā vīriešu ir īpaši grūti piekļūt savām sajūtām, savām emocionālajām vajadzībām, kur nu vēl par tām spēt runāt ar otru.
Manuprāt, lielākais šķērslis attiecībās – aizliegums just sevi un par savām sajūtām un vajadzībām NErunāt ar otru. Jo mūsu vecāki to nav darījuši, viņiem bija pilnībā citas rūpes par kurām domāt, kā arī neviens to nav stāstījis mums jau bērnībā. Kā arī noteikti daudzi jūt aizliegumu izteikt jebkādas savas negatīvās sajūtas, piemēram, puiši neraud; saņemies, neesi “lupata”; nav ko slinkot; tūlīt pat izbeidz; tev taču nesāpēja, neizliecies – līdz ar to šīs emocijas paliek cilvēkā, un viņš, lai spētu funkcionēt, dzīvo tās maksimāli apspiežot, no tām izvairoties, bēgot ikdienas darbos, pienākumos, alkoholā, atkarībās (datorspēlēs, narkotikās, darbaholismā, biežā attiecību maiņā), lai tikai nav sevi jājūt un jāpaliek mierā ar sevi, citādi tā milzīgā iekšējā spriedze ir neizturama.
